Kāpēc ir vajadzīga kopēja valūta
No 1960. gadu beigām ekonomiskās un monetārās savienības (EMS) izveide bija pastāvīgs temats diskusijās par Eiropas Savienību. EMS pamatā ir ekonomiskās un fiskālās politikas saskaņošana, kopēja monetārā politika un kopīga valūta – eiro. Vienotai valūtai ir daudz priekšrocību: tā sekmē pārrobežu tirdzniecību starp uzņēmumiem, uzlabo ekonomikas rezultātus un piedāvā lielāku izvēli un iespējas patērētājiem.
Tomēr dažādi politiski un ekonomiski šķēršļi kavēja eiro ceļu: politiskās apņēmības vājums, vienprātības trūkums jautājumā par ekonomikas prioritātēm un satricinājumi starptautiskajos tirgos. Visi šie šķēršļi bija jāpārvar, lai virzītos uz ekonomisko un monetāro savienību.
Eiro ceļš
Starptautisko valūtu stabilitāte, kas dominēja pēckara periodā, nebija uz ilgu laiku. Satricinājumi starptautiskajos valūtas tirgos apdraudēja kopējās lauksaimniecības politikas kopējo cenu sistēmu, kas ir Eiropas Ekonomikas kopienas galvenais pīlārs. Turpmākie centieni panākt stabilus valūtas maiņas kursus nebija sekmīgi naftas krīzes un citu satricinājumu dēļ līdz Eiropas monetārās sistēmas (EMS) izveidei 1979. gadā.
EMS ir izveidota kā maiņas kursu sistēma, ko izmanto, lai noturētu attiecīgo valūtu kursus šaurās robežās. Šī pilnīgi jaunā pieeja paredzēja monetārās politikas bezprecedenta koordinēšanu starp ES valstīm un veiksmīgi darbojās vairāk nekā desmit gadus. Ziņojumu par to, kā panākt EMS izveidi, jeb tā saukto "Ž. Delora ziņojumu" ES valstu centrālo banku vadītāji publicēja laikā, kad Komisijas priekšsēdētājs bija Žaks Delors (Jacques Delors).
No Māstrihtas līdz eiro un eirozonai (1991.g.–2002.g.)
Ž. Delora ziņojums piedāvāja trīs etapus, kas periodā no 1990. gada līdz 1999. gadam jāveic, lai sagatavotos ekonomiskajai un monetārajai savienībai un eirozonai. Eiropas līderi pieņēma Ž. Delora ziņojuma ieteikumus.
Jaunais Eiropas Savienības līgums, kurā bija noteikumi, kas bija nepieciešami monetārās savienības īstenošanai, tika pieņemts Māstrihtā (Nīderlande) rīkotajā Eiropadomē 1991. gada decembrī.
Pēc desmit gadu sagatavošanās perioda eiro tika ieviests 1999. gada 1. janvārī: pirmajos trijos gados tā bija “neredzama” valūta, ko izmantoja tikai grāmatvedības mērķiem un elektroniskajiem maksājumiem. Eiro monētas un banknotes tika laistas apgrozībā 2002. gada 1. janvārī, un 12 ES valstis īstenoja vēsturē lielāko pāreju no vienas valūtas uz citu.