Kāpēc ir vajadzīga kopēja valūta?
ES plānoja izveidot ekonomisko un monetāro savienību (EMS) jau 20. gs. sešdesmito gadu beigās. Ekonomiskās un monetārās savienības pamatā ir ekonomikas un fiskālās politikas koordinācija, kopēja monetārā politika un vienota valūta – eiro. Vienotai valūtai ir daudz priekšrocību:
- tā atvieglo pārrobežu tirdzniecību uzņēmumiem,
- rada labvēlīgākus apstākļus pilsoņiem ceļošanai, dzīvošanai, darbam un studijām ārzemēs,
- uztur cenu stabilitāti.
Tomēr šādas savienības izveidi kavēja vairāki politiski un ekonomiski šķēršļi, tādi kā vāja politiskā griba, vienprātības trūkums jautājumā par ekonomikas prioritātēm un satricinājumi starptautiskajos tirgos. Tas viss palēnināja virzību uz ekonomisko un monetāro savienību.
Ceļš uz eiro
Starptautiskajos valūtas tirgos pēc kara valdošā stabilitāte nebija ilgstoša. Satricinājumi starptautiskajos valūtas tirgos apdraudēja kopējās lauksaimniecības politikas kopējo cenu sistēmu, kas tad bija viens no toreizējās Eiropas Ekonomikas kopienas galvenajiem pīlāriem. Vēlākie centieni panākt stabilus valūtas maiņas kursus naftas krīzes un citu satricinājumu dēļ nebija sekmīgi līdz Eiropas monetārās sistēmas (EMS) izveidei 1979. gadā.
EMS pamatā bija valūtas kursu sistēma, kas nodrošināja, ka valūtas kursu svārstības starp iesaistītajām valstīm saglabājās nelielas. Šī pilnīgi jaunā sistēma iezīmēja vēl nebijušu monetārās politikas koordināciju starp ES valstīm un veiksmīgi darbojās vairāk nekā desmit gadus.
No Māstrihtas līguma līdz eiro un eirozonai
Toreizējā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Žaka Delora vadībā ES valstu centrālo banku vadītāji 1989. gadā sagatavoja Delora ziņojumu par to, kā varētu izveidot ekonomisko un monetāro savienību. Viņi piedāvāja triju posmu sagatavošanās periodu, kas aptvēra laikposmu no 1990. līdz 1999. gadam. Eiropas līderi pieņēma šos ieteikumus.
1991. gada decembrī Eiropadome vienojās par jauno Eiropas Savienības līgumu, kas pazīstams arī kā Māstrihtas līgums un kurā tika iekļauti monetārās savienības īstenošanai nepieciešamie noteikumi.
Pēc desmit gadu sagatavošanās perioda eiro tika ieviests 1999. gada 1. janvārī. Pirmajos trijos gados tā bija “neredzama” valūta, ko izmantoja tikai grāmatvedības mērķiem un elektroniskajiem maksājumiem. Monētasunbanknotestika ieviestas 2002. gada 1. janvārī12 ES valstīs — tā bija lielākā skaidras naudas nomaiņa vēsturē.
Vairāk nekā 350 miljoni eiropiešu 21 ES valstī tagad katru dienu izmanto vienoto valūtu, kas to padara par uzskatāmu Eiropas integrācijas simbolu. Vēl citas valstis gatavojas to pieņemt nākotnē.