Viņa izdzīvoja koncentrācijas nometnēs. Viņas bērnība un traumatiskā pieredze Otrā pasaules karā veidoja viņas apņemšanos veidot vienotu Eiropu, mērķi, kuram viņa strādāja visu savu dzīvi.
Mēs bijām pārliecināti, ka tad, ja 1945. gada uzvaras neļautu panākt ātru un pilnīgu samierināšanos ar Vāciju, brūces, kas Eiropu jau bija sadalījušas austrumos un rietumos, nekad nesadzītu. Pasaule tad būtu ceļā uz citu konfliktu, kas būtu vēl postošāks nekā iepriekšējie.
Dzīve un karjera
Simona Veila savu karjeru sāka tiesību zinātnēs un vēlāk iesaistījās politikā. 1974. gadā viņa pievienojās Francijas valdībai prezidenta Žiskāra d'Estēna vadībā kā veselības ministre.
Drīz pēc iecelšanas amatā viņa iesaistījās cīņā par abortu legalizēšanu Francijā, taču guva panākumus tikai tad, kad 1975. gadā opozīcija valsts asamblejā atbalstīja viņas ierosināto likumu. Šis likums, ko uzskata par nozīmīgu sasniegumu, ir plaši pazīstams kā Veilas likums.
Eiropas vīzija
Kad valsts prezidents Žiskārs d’Estēns viņu aicina stāties viņa partijas saraksta galvgalī pirmajās tiešajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās 1979. gadā, viņa šo iespēju izmanto.
Veila tiek ievēlēta Eiropas Parlamentā, kurā viņa tiek izraudzīta par priekšsēdētāju. Tā viņa kļūst par pirmo tieši ievēlēto Eiropas Parlamenta vadītāju un pirmo sievieti ES iestādes vadītāja amatā. Divus gadus vēlāk viņa iegūst Kārļa Lielā balvu, kura tiek piešķirta par izcilu ieguldījumu Eiropas vienotības veidošanā.
Eiropas Parlaments godina Simonu Veilu.
(Šis materiāls jūsu valodā nav pieejams.)