Pols Anrī Spāks, kurš Pirmā pasaules kara laikā bijis vācu ieslodzītais, Otrā pasaules kara laikā bija Beļģijas ārlietu ministrs trimdā un ir viens no ievērojamajiem ES pionieriem, kuri pieredzēja Eiropas asiņainākā gadsimta šausmas. Lai gan pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa Eiropas bija drupās, Spāks tajās redzēja iespēju Eiropu atkal padarīt par spēcīgu un miermīlīgu kontinentu, pateicoties ekonomiskai un politiskai sadarbībai.
Dzīve un karjera
Kara laikā trimdā Londonā Pols Anrī Spāks kopā ar saviem kolēģiem no Nīderlandes un Luksemburgas strādāja pie inovatīva un vērienīga projekta: muitas savienības starp Beļģiju, Nīderlandi un Luksemburgu.
Šis projekts konkretizējās 1944. gadā, un līdz ar to tapa Benilukss. Šo triju valstu robežās bija paredzēts garantēt brīvu naudas, personu, pakalpojumu un preču apriti. Šis projekts kalpoja par iedvesmas avotu Eiropas integrācijas turpināšanai.
Eiropas vīzija
Spāks uzskatīja, ka visefektīvāk mieru un stabilitāti varētu nodrošināt, ja valstis apvienotu, izmantojot līgumsaistības. Viņš palīdzēja sasniegt šos mērķus ANO pirmās pilnsapulces priekšsēdētāja (1946) un NATO ģenerālsekretāra (1957-1961) amatā. Spākam bija vadošā loma Romas Līguma satura sagatavošanā. Mesīnas konferencē 1955. gadā sešu dalībvalstu valdības viņu iecēla par priekšsēdētāju darba komitejai, kas izstrādāja Līgumu.
Pols Anrī Spāks uzstājas Strasbūrā 1951. gada 11. decembrī
Pola Anrī Spāka runa Parīzē 1951. gada 11. decembrī
(..) lai gan dažus ne ne visai pārliecina mūsu iesāktā darba lietderīgums un mērķi, mūsu vidū ir vairāki, kas mūsu lietu uzskata par neatliekamu un būtiski svarīgu.
Es apbrīnoju visus, kuri spēj saglabāt mieru, ņemot vērā Eiropas pašreizējo situāciju. Ja mēs nebūtu parlamenta deputāti (..), varētu izteikties daudz skarbāk, bet varbūt tomēr pamēģiniet atcerēties tos gadus, kas nule kā ir aizritējuši!