ES budžets
ES budžets apvieno resursus Eiropas līmenī un dod iespēju ES valstīm kopā sasniegt daudz vairāk, nekā tās varētu sasniegt, ja tās rīkotos vienas. Tas palīdz ietaupīt publiskos līdzekļus, finansējot tādus projektus kā infrastruktūra un pētniecības programmas. Ar salīdzinoši nelielām ES investīcijām tiek panākts multiplikatora efekts, vienlaikus novēršot vairāku valstu pūliņu dublēšanos.
ES budžets pamatā ir investīciju budžets, kas papildina ES valstu nacionālos budžetus: tā galvenais mērķis ir stimulēt izaugsmi un konkurētspēju Eiropas līmenī. To izmanto tikai tad, ja efektīvāk ir tērēt līdzekļus ES līmenī nekā vietējā, reģionālā vai valsts līmenī. Tas finansē tādas darbības kā:
- lauku apvidu attīstība;
- kohēzijas un vides aizsardzības veicināšana;
- atbalsts ES izglītības un pētniecības programmām (“Erasmus” un “Apvārsnis”);
- ārējo robežu aizsardzība;
- attīstības sadarbības stiprināšana;
- iestāšanās par cilvēktiesībām.
Kam kalpo ES budžets – daži piemēri
Ilgtermiņa budžets
Ilgtermiņa budžetā, ko dēvē par daudzgadu finanšu shēmu (DFS), parasti nosaka izdevumu prioritātes un ierobežojumus uz septiņiem gadiem. DFS nosaka maksimālās gada summas (griestus) visiem ES izdevumiem kopumā, kā arī galvenajām izdevumu kategorijām (pozīcijām). Tā ļauj ES plānot finansēšanas programmas vairākus gadus iepriekš.
Pašreizējā DFS aptver periodu no 2021. līdz 2027. gadam. Sarunās piedalījās Eiropas Parlaments, Padome un Komisija.
Gada budžets
Jauns gada budžets tiek apspriests un pieņemts katru gadu. Tajā tiek noteikti finanšu gada izdevumi un ieņēmumi, ievērojot ierobežojumus, kas noteikti spēkā esošajā DFS.
Par gada budžeta apjomu un sadalījumu kopīgi lemj Eiropas Parlaments, Padome un Komisija. Taču par budžeta izpildi saskaņā ar Līgumiem (Līguma par Eiropas Savienību 17. panta 1. punkts, Līguma par Eiropas Savienības darbību 317. pants) atbild Komisija. Atkarībā no attiecīgā finansējuma veida ES budžetu var pārvaldīt i) kopīgi – Komisija un valstu iestādes, ii) tieši – Komisija vai iii) netieši – citas iestādes ES vai ārpus tās. ES valstīm un Komisijai ir kopīga atbildība par aptuveni 80 % budžeta izpildi.
Ilgtermiņa budžeta sarunu process
Budžeta prezentēšana
Sarunu process par ilgtermiņa budžetu sākas dažus gadus pirms tā faktiskās pieņemšanas.
Komisija sāk oficiālo procesu, iesniedzot DFS paketi.
Šī pakete satur priekšlikumus attiecībā uz:
- DFS regulu, kas nosaka, cik daudz ES var tērēt;
- lēmumu par pašu resursiem, kas nosaka ES ieņēmumu avotus;
- nozaru tiesību aktiem, kas reglamentē visas ES finansējuma programmas.
Sarunas par budžetu
ES Padome sagatavo savu nostāju, kas nosaka punktus, kam ir vajadzīgas ES līderu politiskās pamatnostādnes un prioritātes. Šie secinājumi palīdz Eiropadomei izstrādāt savu secinājumu projektu par DFS paketi.
ES vadītāji pulcējas Eiropadomē un sniedz politiskas pamatnostādnes par ilgtermiņa budžeta galvenajiem elementiem, un tas ļauj Padomei pieņemt savu nostāju.
Eiropas Parlaments arī pieņem savu nostāju par Komisijas priekšlikumu. Trīspusējās sarunas ar Eiropas Parlamentu sākas pēc tam, kad Eiropadome pieņem savu nostāju. Mērķis ir panākt Eiropas Parlamenta piekrišanu.
Budžeta pieņemšana
Pēc tam ilgtermiņa budžetu pieņem saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru.
DFS regula tiek pieņemta pēc tam, kad:
- Padomē ir panākta vienprātība par piekrišanas nodrošināšanu,
- Eiropas Parlaments dod savu piekrišanu lēmuma pieņemšanas procesa pabeigšanai (Eiropas Parlaments var apstiprināt vai noraidīt Padomes nostāju, bet nevar tajā izdarīt grozījumus).
Pirms lēmums par pašu resursiem var stāties spēkā, ir vajadzīga:
- vienprātīga piekrišana tā pieņemšanai Padomē;
- Eiropas Parlamenta labvēlīgs atzinums;
- katras ES valsts apstiprinājums saskaņā ar to konstitucionālajiem noteikumiem.
Gada budžeta sarunu process
Juridiskais pamats
Par ES ikgadējo budžetu kopīgi lemj Eiropas Parlaments un Padome. Izmantotā procedūra ir noteikta Līguma par Eiropas Savienības darbību 314. pantā, un to īsteno iepriekšējā gadā pirms budžeta izpildes.
Standarta budžeta procedūra
- Vēlākais līdz 1. jūlijam visas ES iestādes nosūta Komisijai savu ieņēmumu un izdevumu tāmi, kas sagatavota saskaņā ar to iekšējām procedūrām.
- Vēlākais līdz 1. septembrim Komisija iesniedz savu gada budžeta projektu Eiropas Parlamentam un Padomei, pamatojoties uz spēkā esošo DFS regulu un nākamā gada budžeta pamatnostādnēm. Praksē Komisijas mērķis ir iesniegt budžeta projektu jūnijā.
- Vēlākais līdz 1. oktobrim Padome pieņem savu nostāju par budžeta projektu (ieskaitot varbūtējus grozījumus).
- Eiropas Parlamentam ir 42 dienas, lai pieņemtu savu nostāju (ieskaitot arī varbūtējus grozījumus).
Ja Eiropas Parlaments un Padome nevienojas:
- tiek sasaukta Samierināšanas komiteja, ko veido Parlamenta un Padomes pārstāvji. Tās uzdevums ir panākt vienošanos par kopīgu projektu 21 dienas laikā pēc Eiropas Parlamenta nostājas pieņemšanas;
- Eiropas Parlamentam un Padomei ir 14 dienas, lai apstiprinātu vai noraidītu kopīgo projektu.
Ja kopīgais projekts tiek apstiprināts:
- gada budžetu pieņem Eiropas Parlaments.
Ja Padome noraida kopīgo projektu:
- Eiropas Parlaments joprojām var pieņemt budžetu, bet tikai ar konkrētu balsu vairākumu (ar deputātu vairākumu un trijām piektdaļām nodoto balsu).
Ja Eiropas Parlaments un Padome noraida kopīgo projektu vai nepanāk vienošanos:
- budžets tiek noraidīts, un Komisijai ir jāiesniedz jauns budžeta projekts.
Gada budžetu var grozīt, lai reaģētu uz negaidītiem apstākļiem vai informāciju, kas nebija pieejama brīdī, kas Komisija iesniedza priekšlikumu. To var izdarīt ar grozījumu vēstuli (ja grozījumi veicami pirms galīgās pieņemšanas) vai ar budžeta grozījumu (ja grozījumi ir vajadzīgi īstenošanas laikā). Grozījumu vēstules un budžeta grozījumus regulē tie paši procedūras noteikumi, kas attiecas uz vispārējo budžetu.