Eiropas Savienības pamatā ir tiesiskums. Tas nozīmē, ka ikviens ES veiktais pasākums balstās uz līgumiem, kurus brīvprātīgi un demokrātiski ir apstiprinājušas visas ES dalībvalstis. Piemēram, ja politikas joma nav minēta līgumos, tad Komisija attiecībā uz to nevar ierosināt tiesību aktus.
Līgums ir juridiski saistoša vienošanās starp ES dalībvalstīm. Tajā izklāstīti ES mērķi, ES iestāžu darbības noteikumi, lēmumu pieņemšanas procesi un attiecības starp ES un tās dalībvalstīm.
Lai ES darbību padarītu efektīvāku un caurskatāmāku, kā arī lai sagatavotos jaunu dalībvalstu uzņemšanai un ieviestu jaunas sadarbības jomas (piemēram, vienoto valūtu), līgumos dažkārt izdara grozījumus.
Līgumos noteikts, ka ES iestādēm ir tiesības pieņemt tiesību aktus, ko dalībvalstīm ir pienākums pēc tam pildīt. Pilnīgi līgumu, tiesību aktu, judikatūras un tiesību aktu priekšlikumu teksti ir atrodami ES tiesību aktu datubāzē “EUR-Lex”.
Svarīgākie līgumi (hronoloģiskā secībā) ir šādi:
Lisabonas līgums
Parakstīts: 2007. gada 13. decembrī
Stājās spēkā: 2009. gada 1. decembrī
Mērķis: uzlabot ES demokrātiskumu, efektivitāti un spēju, vienoti rīkojoties, sekmīgāk risināt globālas problēmas, piemēram, mazināt klimata pārmaiņas.
Būtiskākās izmaiņas: plašākas pilnvaras Eiropas Parlamentam, balsošanas procedūru izmaiņas Padomē, pilsoņu iniciatīva, pastāvīgs Eiropadomes priekšsēdētājs un divi jaunievedumi: augstais pārstāvis ārlietās un ES diplomātiskais dienests.
Lisabonas līgumā ir izskaidrots pilnvaru sadalījums:
- kas ir ES kompetencē;
- kas ir ES dalībvalstu pārziņā;
- par ko kopīgi atbild ES un tās dalībvalstis.
ES mērķi un vērtības ir noteiktas Lisabonas līgumā un ES Pamattiesību hartā.
Līgums par Konstitūciju Eiropai (2004), kurš mērķu ziņā bija līdzīgs Lisabonas līgumam, tika parakstīts, bet tā arī netika ratificēts.
Nicas līgums
Parakstīts: 2001. gada 26. februārī
Stājās spēkā: 2003. gada 1. februārī
Mērķis: reformēt ES iestādes, lai ES spētu efektīvi strādāt arī tad, kad dalībvalstu skaits sasniedzis 25.
Būtiskākās izmaiņas: metodes izmaiņu veikšanai Komisijas sastāvā un jauna balsošanas sistēma Padomē.
Amsterdamas līgums
Parakstīts: 1997. gada 2. oktobrī
Stājās spēkā: 1999. gada 1. maijā
Mērķis: reformēt ES iestādes, gatavojoties jaunu dalībvalstu uzņemšanai Savienībā.
Būtiskākās izmaiņas: ES līguma un EEK līguma grozīšana, pantu pārnumurēšana un konsolidācija. Pārredzamāka lēmumu pieņemšana (plašāks parastās likumdošanas procedūras izmantojums).
Līgums par Eiropas Savienību (Māstrihtas līgums)
Parakstīts: 1992. gada 7. februārī
Stājās spēkā: 1993. gada 1. novembrī
Mērķis: sagatavoties Eiropas Monetārās savienības izveidei un ieviest politiskas savienības elementus (pilsonība, kopīga ārlietu un iekšlietu politika).
Būtiskākās izmaiņas: Eiropas Savienības izveide un tādas koplēmuma procedūras ieviešana, kas palielina Parlamenta ietekmi lēmumu pieņemšanas procesā. Jaunu veidu sadarbība starp ES valstu valdībām – piemēram, aizsardzībā, tieslietās un iekšlietās.
Vienotais Eiropas akts
Parakstīts: 1986. gada 17. februārī (Luksemburgā) / 1986. gada 28. februārī (Hāgā)
Stājās spēkā: 1987. gada 1. jūlijā
Mērķis: reformēt iestādes, lai sagatavotos Portugāles un Spānijas dalībai, un paātrināt lēmumu pieņemšanu, gatavojoties vienotā tirgus izveidei.
Būtiskākās izmaiņas: kvalificēta vairākuma balsošanas paplašināšana Padomē (lai ierobežotu atsevišķas valsts iespējas uzlikt veto tiesību akta priekšlikumam) un sadarbības un piekrišanas procedūru izveide (lai palielinātu Parlamenta ietekmi).
Apvienošanās līgums (Briseles līgums)
Parakstīts: 1965. gada 8. aprīlī
Stājās spēkā: 1967. gada 1. jūlijā
Mērķis: racionalizēt Eiropas Kopienu iestādes.
Būtiskākās izmaiņas: tiek izveidota vienota Komisija un vienota Padome, kas kalpo visām trim toreizējām Eiropas kopienām (EEK, Euratom, EOTK). Šo līgumu atcēla ar Amsterdamas līgumu.
EEK līgums un EURATOM līgums (Romas līgumi)
Parakstīts: 1957. gada 25. martā
Stājās spēkā: 1958. gada 1. janvārī
Mērķis: izveidot Eiropas Ekonomikas kopienu (EEK) un Eiropas Atomenerģijas kopienu (Euratom).
Būtiskākās izmaiņas: Eiropas integrācijas principu attiecina arī uz vispārīgo ekonomisko sadarbību.
Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma teksts
Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līguma teksts
Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgums
Parakstīts: 1951. gada 18. aprīlī
Stājās spēkā: 1952. gada 23. jūlijā
Zaudējis spēku: 2002. gada 23. jūlijā
Mērķis: radīt valstu savstarpēju atkarību ogļu un tērauda nozarē, lai neviena valsts vairs nevarētu mobilizēt savus bruņotos spēkus bez citu valstu ziņas. Tas mazināja neuzticēšanos un spriedzi pēc Otrā pasaules kara. Līgums zaudēja spēku 2002. gadā.
Ikreiz, kad Eiropas Savienībai pievienojās jaunas dalībvalstis, dibināšanas līgumi tika grozīti, proti:
- 2013. gadā (Horvātija),
- 2007. gadā (Bulgārija, Rumānija),
- 2004. gadā (Čehija, Igaunija, Kipra, Latvija, Lietuva, Malta, Polija, Slovākija, Slovēnija, Ungārija),
- 1995. gadā (Austrija, Somija, Zviedrija),
- 1986. gadā (Portugāle, Spānija),
- 1981. gadā (Grieķija);
- 1973. gadā (Apvienotā Karaliste, Dānija, Īrija).
Šī lapa pēdējoreiz atjaunināta 21 aprīlis 2026